Tallina ir Baltijas jūras reģionā senākā pilsēta. Rakstiskos avotos Tallina pirmo reizi minēta 1154 .gadā, kad arābu ģeogrāfs Al Idris savā kartē to nosauc par “Kolevan”.

Tallinai laika gaitā ir bijuši dažādi vārdi: Lindanisa, Kolevan, Reval un visbeidzot Tallina. Tallina 1248. gadā Libekā ieguva pilsētas tiesības un to uzņēma Hanzas pilsētu savienībā.

Viduslaiku Tallina bija sadalīta divās patstāvīgās dāļās – lejas pilsēta un Tompea. Taču attiecības starp lejas pilsētu un Tompea ne vienmēr bija draudzīgas, lejas pilsētas un Tompea vienojošais ceļš pa vidu bija sadalīts ar aizsargmūri un vārtu torni. Naktī vārtus aizvēra un lejas pilsētas iedzīvotāji nevarēja iekļūt Tompea un pretēji. Mūri, kas sadalīja Tompea un lejas pilsētu dēvē par Naida mūri un Neuzticības mūri. Lejaspilsētā dzīvoja tirgotāji un amatnieki, un tur darbojās Libekas pilsētas likumi. Tompea bija valdošā spēka centrs, kur dzīvoja garīdznieki un augstmaņi pēc baznīcas un zemes likumiem. Oficiāli abas pilsētas apvienoja tikai 1889.gadā.